Bieži cilvēki man apkārt un arī es pati, izvēlas komunicēt interneta vidē. Tas ir ērti, parocīgi, lēti, labs laika patēriņa samazinātājs. Tomēr cik daudz zūd un vai tādejādi mēs nepazaudējam cilvēcīgo saskarsmi? Par šo tēmu nerunāju es viena (aklāti sakot es jau tagad arī nemaz nerunāju...), tā ir aktuāla un tai ir arī pamats. Ja man tagad kāds teiktu: "Paula, aizej un parunā ar tiem cilvēkiem", man būtu acis kā apakštasītes un galvā skrietu 100 jautājumi, līdz es, bez maz vai kliedzot, paprasītu: "Par kO?". Es nezinu vai spētu stāvēt, kaut vai piecu cilvēku priekšā, un skaisti runāt par kaut ko. Kaut vai par nenozīmīgām lietām. Rakstīt mēs mākam, jo rakstot tev nav laika limits un ja ir, tad tev ir pietiekoši daudz laika, lai vienu domu pārdomātu vairākreiz, bet runājot, vai nu tev ir jāsagatavojas vai arī jābūt APDĀVINĀTAM ar spējām runāt tā pat - it kā ne par ko. Kas ir skumji, jo kādreiz lielākais informācijas daudzums izplatījās tieši tā - stāstot. Nu man gribas būt vecmodīgai un sarīko pasākumu, kur cilvēki vienkārši runātu. Stāstītu pasaku, stāstu. Izklāstītu savas pārdomas, bet ne diskutējot. Monologos. Ir Latvijā tādi stāstnieki. Ir viņiem pat nodarbības. Es nezinu vai gribu mācīties stāstīt pasakas, bet noteikti negribu pazaudēt to burvību, pavadīt laiku TIEŠAJĀ ĒTERā(ī?), redzēt dzīvas emocijas, izjust klusumu un neērtās pauzes, jo tieši tas viss padara mūs par tiem, kas mēs patiesi esam.
Lai jauki!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru