Es redzēju cilvēkus trīs metru attāluma, bet neredzēju savas rokas. Rokas bija izplūduši elementi, arī blakus sēdošā mamma bija mammas apveidi un izplūduši attēli. Acu zīlītes, kā apakštasītes. Zinājāt, ka ir tāds augs, kura sulu iepilinot acīs rodas šāds efekts? Jā, protams, pasliktinās redze, bet kādreiz sievietes pilināja to šķidrumu acīs, lai tās acis skaistāk izskatītos. Un tā nu sēžot uzgaidāmajā telpā, starp citiem - neveseliem cilvēkiem, aizdomājos atkārtoti par to savu "projektu". Padomā, cik daudz ir runāts ,par visiem tik ierastajām ,lietām. Cik bieži mēs jautājam "kā tev iet", pat īsti neklausoties atbildē. Kādēļ pieklājības pēc man ir jāprasa kaut kas, kas nav pat īsti būtiski? Protams, ne jau vienmēr tā tas tiešām ir, taču dažreiz... Lai nu kā. man gribētos būt tik spēcīgam un spējīgam cilvēkam, kurš tā vienkārši var uzsākt sarunu, kaut vai ar svešinieku. Autobusā braucot runāt par krēslu auduma rotājumiem, vai arī apsēžoties uz soliņa, barojot baložus diskutēt par to, cik skaisti ir Rīgas parki.
Varbūt es esmu vienkārši nogurusi no globālām lietām un gribas rast prieku arī no niekiem. Nu kaut vai no cilvēku smiekliem, garšīgi uztaisītām vakariņām. Gribas atrauties no vispārējās nomāktības. Kā Kaupers dzied : "Man gribas smaidīt, brīžos, kad cenšos sevi apmānīt..." šoreiz es sevi nemānu, bet smaidīt gan gribas. Nu tā, lai vieglāk! Jo ir~
Šīs dienas doma: Redzēt to, kas atrodas te pat līdzās. Nevajag terēt laiku runājot par krīzi, ja varam parunāt, par ko pēdējo reizi smējāmies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru