Patiesība nav nedz ārā, ne te iekšā. Tā ir kaut kur, aizkritusi aiz gultas, un lai kā tu censtos, ar putekļu sūcēja kātu, to izķeksēt, Tev neizdosies. Gultu nevar atvilkt, tā ir pieskrūvēta zemei. Es arī centos. Aplipu ar tūkstošiem putekļu, sarijos tumsu, sāku klepot, atsitu galvu pret gultas apakšu. Man nebija daudz laika, visi steidzās un kliedza, bet es kā aizbergs, lēni, miegaini taustijos pēc patiesibas. Kāds sagrāba mani aiz kājām un vilka ārā. Es centos noturēties, pieķeroties savam kaķim pie ķepām, bet viņš pārprata, un tagad es ne tikai esmu pelēka masa, bet arī masa ar smuki apskādētām rokām.
pus stundu sēdēju dušā, līdz meklējumus nokasīju no savas ādas. tagad es smaržoju pēc pasaku salas un tomēr, patiesība ir tur - zem gultas, tālu tumsībā.
ši stāsta morāle - Nevienmēr ir "jāatkož" darbības jēga, bieži pietiek ar procesu vien, un ir pat jauki beigās minēt, kur TAVA patiesība vedīs.
Tādēļ pārkāp sev pāri un atļaujies vairāk but - tu pats(i), jo tava dzīve ir tikai tavējā - izdzīvo to!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru