Tā kā jau 12. gadu esmu skolniece es apzinīgi dodos uz skolu, pildu mājas darbus, iesaistos skolas dzīvē un mācos atbilstoši savām spējām. Labāk būtu teikt, cenšos mācīties atbilstoši savām spējām, jo bieži mani pārņem slinkums pēc smagās dienas skolā.
Katras 5 dienas nedēļā dodos uz skolu, atnākot mājas nododos mājas darbiem, - savu iespēju robežās – kas pieradina pie sava veida režīma jeb dzīves ritma, jo tu zini un apzinies, ka tas ir sava veida pienākums. Ja kādreiz es domāju, ka tas ir pienākums pret skolotājiem, vecākiem, tad tagad apzinos, ka tas ir tikai man pašai. Cik daudz informācijas iegūšu, apstrādāšu un saglabāšu sev atmiņā, tā var noderēt par labu man, parādot zināšanas dažādās dzīves situācijās.
Es nevēlētos teikt, ka šis režīms ir nekam nederīgs, bet šis režīms ierobežo. Ierobežo manu brīvo laiku, jo ir pienākums izmācīties, izklaidēm dažkārt neatliek tik daudz laika cik vēlētos un ierobežo manas aktivitātes, jo skola ir pirmajā vietā. Skola ierobežo manu radošumu, jo ir noteikts standarts, pēc kura ir jāmācās, un es stundu laikā nedrīkstu daudz ko darīt, kaut gan tas varētu palīdzēt mācību procesam. Piemēram, sarīkot plašu diskusiju stundas laikā par doto tēmu. Daudzi skolotāji tam varētu piekrist, bet tik pat daudzi no tiem varētu arī nepiekrist, jo tiktu iekavēta mācību viela.
Ja skola mani neierobežotu, es domāju, ka savu laiku izmantotu daudz savādāk. Iespējams, strādātu, kas būtu labākajā gadījumā, bet ja mans raksturs nebūtu pietekami stiprs pastāv iespēja, ka slaistītos.
Pašlaik skolā ir palikuši nepilni 2,5 mēneši mācībām, strauji tuvojas eksāmeni, skola ierobežo aizvien vairāk ( nedrīkst atļauties „lieku” brīvdienu, jo tā var „ieaugt” parādos), režīms ir jūtams aizvien vairāk un atkāpes nav pieļaujamas, jo tieši pašlaik saprotu, kā viss 12 gadu laikā iegūtās zināšanas var iespaidot manas pašas nākotni.
L. Segliņa
foto: Zīlīte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru